Arheoloģiskie izrakumi Mežotnes pilskalnā
Mežotnes pilskalns ir viens no lielākajiem seno zemgaļu nocietinājumiem. Mežotnes arheoloģiskajā kompleksā no 19. līdz 21. gadsimtam arheoloģiskie izrakumi notikuši sešas reizes. Pilskalnu pirmo reizi plašāk aprakstījis Augusts Bīlenšteins 1892. gadā. Apjomīgi arheoloģiskie izrakumi veikti Valdemāra Ģintera (1938—1940, 1942), Emīlijas Brīvkalnes (1948—1949), Māra Atgāža (1969, 1970) vadībā. Iespējamā Zemgaļu ostas vieta pētīta Artūra Tomsona vadībā 2017. gadā, kad Mežotnes pilskalns ar senpilsētu atzīts par gada arheoloģisko pieminekli Latvijā.
Arheoloģiskajos izrakumos Mežotnes pilskalna vaļņa kultūrslānī izšķirtas 10 apbūves kārtas, kas apliecina, ka no 9. līdz 13. gadsimtam Mežotnes pils aizsagceltnes desmit reizes uzceltas un desmit reizes nodegušas.
Arheoloģiskie izrakumi deva priekšstatu par aizsargceltņu konstrukcijām un izvietojumu. Aizsargceltņu iežogā plakumā atraktas 14 celtņu paliekas – dzīvojamās un saimniecības ēkas. Lielākās celtnes izmēri bija 8 x 6 metri, mazākās 5 x 4 metri. Vienā no celtnēm atraka krāsns drupas, kas daļēji mūrēta no ķieģeļiem un uzskatāma par modernu 13.gadsimtam. Šāda tipa krāsnis atraktas tikai Mežotnes un Tērvetes 13.gadsimta mītnēs. Atrasti dzirnakmeņi, māla trauku lauskas un pat apdegušu graudu paliekas, darba rīki, auduma fragmenti un ieroči, kas liecināja gan par senču nodarbošanos, gan dzīves veidu. Kopumā Mežontes pilskalnā un senpilsētas vietā atrastas 3996 senlietas, no tām 392 senpilsētas vietā.
Vaļņa virsotnē zem akmeņu bruģa arheologi uzgāja vairākas bronzas rotas vienkopus – stopa saktu ar zvērgalvām, šķērsoto stopa saktu ar sudraba platējumu, 3 pakavsaktas, 2 bronzas viju aproces.
Attēlā Mežotnes pilskalna depozīta vizualizācija
Pie stopa saktas bija saglabājušies drēbes fragmenti, kas liecināja, ka pirms ierakšanās smiltīs tās ietītas drēbē. Arheologi savās atskaitēs ierakstījuši: “Ir skaidri redzams, ka tās slēptas ar nodomu – kāds no pilskalnā dzīvojošās saimes to paslēpis briesmu brīdī, sākoties uzbrukumam. Vēlāk, pili atjaunojot, paslēptās rotas nav uzietas.” Atrastās rotas arheologi datējuši ar 9.gadsimta sākumu.
Aizsargceltnes drupās pie stāvās nogāzes atrada divus cīnītāju apdegušus ģindeņus. Viena ģindeņa galvaskausa tuvumā atrada šķēpa galu. Netālu no abiem ģindeņiem atradās īlenveida dzelzs bultas gals un bultas gala fragments. Nekur citur Latvijā līdz šim veiktajos arheoloģiskajos izrakumos latviešu pilskalnos nav laimējies uziet tik tiešus pils bojāejas lieciniekus, jo parasti kritušie pēc cīņām apbedīti kapos. Visticamāk, ka šie divi zemgaļu karavīri bija krituši vai arī smagi ievainoti palikuši guļam. Pilij. degot un vaļņa aizsargceltnei sabrūkot, abi cīnītāji tikuši aprakti zem degošām celtnes drupām.
Arheoloģisko atrakumu 10.slānī atrasts divasmens zobens – viens no agrākajiem vikingu zobenu atradumiem Latvijā. Tā izcelsme varētu būt ap 9.gadsimtu. Šķiet kādam uzbrucējam ir bijis jāpamet savs zobens, kad gruvusi degošā varenā aizsargceltne. Arheologs V.Ģinters par to raksta: “Vikingu zobena atradumu vaļņa pakājē varētu uzskatīt par norādījumu, ka Mežotnes pils šoreiz tikusi aizstāvēta pret kādiem Skandināvijas sirotājiem”. Tomēr jāņem vērā, ka sākot ar 9.gadsimtu, skandināvu ieročus arvien biežāk importē – tie sastopami bieži pie kuršiem un arī zemgaļiem.
Arheologu veikto izrakumu vietas Mežotnes pilskalnā daļēji saredzamas vēl šodien. 2012.gadā Mežotnes pilskalnā pirmoreiz Latvijā īstenoja arheoloģiskā pārrakuma aizbēršanu, tādējādi atjaunojot lielā aizsardzības vaļņa līniju vēsturiskajā izskatā un novēršot pilskalna vaļņa pārrakuma turpmāko eroziju.
Avoti:
Ģinters, V., 1939a. Senā Mežotne, 1938. g. izrakumi pilskalnā un kapulaukā. Senatne un Māksla, 1, 64-98. [www.periodika.lv]
Ģinters, V., 1939b. Senā Mežotne, 1939. g. izrakumi. Senatne un Māksla, 4, 15-46. [www.periodika.lv]
Brīvkalne, E., 2009. Mežotnes pilskalna depozīts, Rīga: Nordik
