Dzīve Mežotnes senpilsētā
Mežotnes pilskalna pakājē līdz pat Vīna kalnam 13 ha platībā pletās plaša pilsēta – teritorijas ziņā lielākā visā senajā Zemgalē. Šeit ritēja aktīva saimnieciskā un sabiedriskā dzīve. 13.gadsimtā rakstītie avoti un arheoloģiskās liecības raksturo Mežotni kā vienu no nozīmīgākajiem zemgaļu centriem.
Galvenā nodarbošanās zemkopība un lopkopība. Attīstoties dzelzs darbarīkiem (uzmavas cirvis darbam līdumā un celtniecībā, kaplis zemes irdināšanai, sirpis un izkapts ražas novākšanai), darbs kļuva ražīgāks, zemkopība un lopkopība nesa vairāk augļus. Jaunu līdumu līšana tika apvienota ar tīrumu atstāšanu atmatā. Līdz ar to veidojās pastāvīgi tīrumi, kuros atmatas periodā tika ganīti lopi. Audzēja gan miežus, gan kviešus un rudzus. Tāpat arī vējauzas, pupas un zirņus un rāceņus. Graudu ražošana bija tādā līmenī, ka ļāva veidot lielus labības uzkrājumus. Graudus smalcināja ar graudberžiem, vēlāk rokas dzirnās. Linus izmantoja lineļļas iegūšanai un audumu šķiedrām. Audumu gatavošanai izmantoja aitas vilnu. Audzēja gan cūkas, gan liellopus, ne tikai gaļas un piena dēļ, bet arī izmantošanai kā vilcējspēku. Indriķa un Atskaņu hronikās zirgi un lopi, turklāt lielā skaitā, līdz ar drēbēm un ieročiem minēti kā galvenais laupījums sirojumos.
Plauka amatniecība. Svarīga loma bija kalēja amatam – attīstoties metālapstrādei, amatnieki arvien vairāk izkopa savas prasmes līdz augsti mākslinieciski un tehniski profesionālai meistarībai un šauri specializējās. Kala darbarīkus, ieročus, rotas. Rotkaļu meistarību apliecina daudzveidīgie apstrādes paņēmieni – liešana, kalšana, vīlēšana griešana, gravēšana, platēšana, lodēšana, apsudrabošana, apzeltīšana un citas tehnikas. Atradumi Mežotnes pilskalna arheoloģiskajos izrakumos liecina par kalēju un rotkaļu darbnīcām, savukārt atrastās senlietas par spēcīgiem amatniekiem.
Katrā mājā spēja saražot nepieciešamos audumus apģērbam un saimniecība, māla traukus, koka un raga priekšmetus, apstrādāt ādu. Vilnu un linus vērpa ar vārpstiņām. Audumus auda vertikālajos aužamajos stāvos. Māla trauku darina ne tikai ar rokām, bet arī izmantojot podnieka ripu.
Attīstījās dravniecība, jo vaska rituļi bija laba eksportprece baznīcas sveču gatavošanai.
Daudzpusīgā saimniecība veicināja tirdzniecību. Un Lielupe bija ātrs un vienkāršs tirdzniecības ceļš, atšķirībā no sauszemes ceļiem, kas tolaik bija šauri, nekopti, slikti pārskatāmi un nedroši. Pateicoties tirdzniecībai rosības pilsētā netrūka. Mainījās ar sudrabu, rotām, zemkopības un lopkopības produktiem, medībās iegūtajām zvērādām, vasku. Par tirdzniecības lielo vērienu liecina ievesto izejmateriālu – īpaši sudraba un bronzas daudzums, kas sastopams arheoloģiskajos izrakumos atrastajos priekšmetos.
Avoti:
Banyté-Rowell, R., Z. Buža, J. Ciglis, E. Gariciuviené, R. Jarockis, A. Radiņš, E. Vasilauskas, Vaškevičiūte, I.L. Virse un I. Žeiere, tulk. E. Vasiliauskas, Dz.E. Irbīte, Zemgaļi senatnē = Žiemgaliai senoje, Rīga, N.I.M.S., 2003.
