Mežotnes pilskalna stāsts
Mežotnes pilskalns atrodas Rundāles novada Rundāles pagastā, desmit kilometrus no Bauskas, Lielupes kreisajā krastā iepretim Mežotnes ciemam.
Senais pilskalns Lielupes krastā ir 16 metru augsts. No upes puses to pasargāja stāvais krasts. No pārējām pusēm to aizsargāja divu vaļņu un aizsarggrāvju nocietinājuma sistēma. Lielākais valnis 7 – 8 metrus augsts un 75 metrus garš. Otrs valnis puslokā apņem pilskalna pakāji 150 metru garumā no dienvidiem un rietumiem. Pilskalna plakums ir 3500 kvadrātmetri un tas ir lielākais zemgaļu apdzīvotajās teritorijās. Pilskalna ieejas vārti bijuši ziemeļu pusē. Vārtu vieta bijusi ap divi metri plata, pārsegta ar līmenisku jumtu, pa kuru varēja pārvietoties pils aizstāvji. Vārtu ieejai bijis bruģēts laukums. Tikai 13. gadsimtā pēc pils pārbūves galveno ieeju ierīko dienvidu pusē.
Stāvās aizsargvaļņu ārmalas stiprinātas ar stāvkokiem un ugunsdrošībai apmestas ar mālu. Vaļņu aizsegā Mežotnes pilskalnā atradušās dzīvojamās un saimniecības ēkas.
Pie pilskalna dienvidaustrumu stūra, Lielupes ielokā atradusies senā ostas vieta.
Pirmās rakstītās ziņas par Mežotni atrodamas 12. gadsimta arābu ģeogrāfa Idrīsi pasaules kartes aprakstā. Tur minēta Medsūna (Mežotne), kas raksturota kā liela, ziedoša un cilvēkiem bagāta pilsēta, kur iedzīvotāji pielūdzot uguni. 13. gadsimta rakstītajos avotos – Indriķa hronikā Mežotni min kā zemgaļu novada Upmales politiski ekonomisko centru.
Vīna kalns atrodas 500 metru attālumā uz dienvidiem no Mežotnes pilskalna. Ierīkots uz dabiska kalna ar dabiski norobežotu gravu Rietumos un Dienvidos. Mākslīgi veidots uzbērums Ziemeļu nogāzei, kur valnis uzbērts piecu metru augstumā, ar tikpat dziļu gravu priekšpusē. Pilskalna nogāzes paceļas desmit metru augstumā, plakumu ierobežo vienu metru augsts valnis. Veikti nelieli pārbaudes izrakumi, tomēr datējums un pilskalna sākotnējā nozīme nav noteikta. Ir pieņēmums, ka tas varētu būt Mežotnes kompleksa nocietināta kulta vieta vai papildnocietinājums. Mežotnes pilskalnu ar Vīna kalnu savieno lauks, kur kādreiz 13 hektāru platībā pletusies senpilsēta, lielākā senajā Zemgalē (Tērvetē senpilsēta 9,5 hektāri, Daugmalē un Dobelē ap diviem hektāriem).
No 1219. gada līdz pat 14. gadsimtam norisinājās niknas cīņas par Mežotnes pilskalnu. Kā krustneši, tā zemgaļi un lietuvieši pili ieņēma un postīja. Atsegtie slāņi arheoloģiskajos izrakumos apliecināja, ka piecu gadsimtu pastāvēšanas laikā senā Mežotnes pils degusi un no jauna celta 10 reižu.
1219. - 1220. gadā pie Mežotnes pils notika sīvas krustnešu un zemgaļu cīņas, kas aprakstītas Indriķa hronikā. 1272. gadā pili noposta lietuvieši. 1321. gada aprīlī, pēc Vartberges Hermaņa hronikas ziņām, pēc ordeņa mestra Gerharda no Jorkes rīkojuma Mežotnē ceļ jaunu koka pili. Līdz 1346. gadā Lietuvas dižkungs Aļģirds ar sacēlušos zemgaļu palīdzību nopostīja to pēdējo reizi. Pēcāk pili vairs neatjauno. 1348. gadā domkapituls izlēņoja Heinriham no Ikšķiles zemi Zemgalē pie Mežotnes pils. Mežotnes vārds dokumentos vēl parādās 1366. gadā, bet pēc tam līdz 17. gadsimtam rakstītajos avotos nav minēts.
Šodien Mežotnes pilskalns vilina gan vēstures zinātājus, gan dabas mīļotājus. Ir iespēja izbaudīt mierīgu pastaigu pa pilskalnu, Vīnakalna noslēpumaino gaisotni. Arī 17. gadsimtā celtā Mežotnes baznīca piedzīvo savu atdzimšanu. Ģimenes ar bērniem novērtēs stāstu par spožo skudru Atpūtas laukumā. Šeit var uzzināt par pilskalnā mītošajiem unikālajiem iemītniekiem – spožo skudru, lapkoku praulgrauzi, zalkti, vidējo dzeni, stārķi un sikspārni.
Mežotnes pilskalns ar senpilsētu ir atzīts par 2017. gada arheoloģisko pieminekli.
Avoti:
Banyté-Rowell, R., Z. Buža, J. Ciglis, E. Gariciuviené, R. Jarockis, A. Radiņš, E. Vasilauskas, Vaškevičiūte, I.L. Virse un I. Žeiere, tulk. E. Vasiliauskas, Dz.E. Irbīte, Zemgaļi senatnē = Žiemgaliai senoje, Rīga, N.I.M.S., 2003.
Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/135848-Me%C5%BEotnes-pilskalns
