Stāsts par seno zemgaļu varenību
Zemgaļi (Seimgaler, Semigalli, Semegallen, Зимъгола) – sena baltu tauta, viena no Latvijas un Lietuvas pamattautām, kas dzelzs laikmetā un viduslaikos apdzīvoja Latvijas vidusdaļu – Zemgales līdzenumu – un Lietuvas ziemeļdaļu. Zemgaļi iekļāvās latviešu un lietuviešu tautas veidošanas procesā.
Par zemgaļiem Latvijas arheoloģijā runā jau no agrā dzelzs laikmeta 1. – 4. gadsimtā, saskatot nepārtrauktu kultūras attīstību līdz 12. – 13. gadsimtam.
Pirmās ziņas par Zemgali rakstu avotos minētas 9. gadsimtā Skandināvu hronikā „Annales Ryenses”. Zemgaļi aktīvi nodarbojās ar tirdzniecību Baltijas jūras reģionā, par ko liecina 11. gadsimta rūnu raksti uz Mervalas akmens, kurš atrodas Zviedrijā. Zemgaļu kontrolē atradās ievērojamais amatniecības un tirdzniecības centrs pie Daugavas – Daugmales pilskalns. Zemgaļi 9. – 11. gadsimtā periodiski maksājuši meslus, gan karojuši ar senkrieviem un skandināviem. Rakstītos avotos minēts Polockas kņaza karaspēka karagājiens uz Zemgali, kur krita kņaza Vseslava Bračislaviča dēls Vseslavičs kopā ar 9000 Polockas karadraudzes vīriem.
Rietumzemgalē par varas centru kļuva Tērvete un tās valdnieki 13. gs. pretendēja uz varu visā Zemgalē. Hronikas liecina, ka zemgaļu karaspēkam bija vadība, kas organizēja, izstrādāja un realizēja kaujas plānu, spēja sapulcināt un nogādāt noteiktā vietā karaspēku. Pirms kaujas ieguva informāciju, izmantojot arī izlūkus. Karaspēks pazina ierindu un ievēroja cīņas disciplīnu. Sastopoties atklātā kaujā ar stipru pretinieku, izmantoja izklīšanas un atkāpšanās paņēmienus. Nolūks bija ievilināt pretinieku lamatās vai panākt ienaidnieka karavīru kaujas kārtības izjukšanu.
Livonijas krusta karu laikā no visām Latvijas sentautām tieši zemgaļi izrāda vissīvāko pretestību krustnešiem. 1205. gadā zemgaļu vecākais Viestarts noslēdza savienību ar vāciešiem Rīgā, bet pēc 1219. gada, kad Mežotnes zemgaļi piekrita kristīties un uzņemt pilī ordeņbrāļus aizsardzībai pret lietuviešiem, nobrieda konflikts starp ordeni un Viestartu. Pēc Vecākās Atskaņu hronikas ziņām, zemgaļi ņēma dalību Saules kaujā sakautā Zobenbrāļu ordeņa iznīcināšanā.
1272. gadā arhibīskaps Alberts un mestrs Valters ar Zemgaļu zemes vecākajiem noslēdza mieru. Zemgaļi tomēr 1279. gadā solidarizējās ar lietuviešiem un pie Aizkraukles sakāva ordeņa karotājus. Nameiša vadībā rudenī negaidīti devās uzbrukumā Rīgai. Pārsteiguma momentam izpaliekot, zemgaļi atkāpās, tomēr uz Lielupes ledus sakāva ordeņa izsūtītos vajātājus, sagūstot ordeņa maršalu Gerhardu no Kacenellenbogenes.
1281. gadā liels livoniešu karaspēks, pēc hronikas ziņām 14 000 vīru, devās uz Tērveti, pēc ilgstošām cīņām nespējot to ieņemt. Ar Rīgas prāvesta starpniecību Nameisim izdevās noslēgt jaunu miera līgumu ar ordeni. Tomēr ordenis nebija apmierināts ar līgumu. Zemgaļu vadoņus uzaicināja uz dzīrēm un nogalināja. Ordeņa sirojumu nomākti, zemgaļi pameta un nodedzināja Tērvetes pili, vēlāk nodedzināja Rakti, Dobeli un Sidrabeni. Pēc Sidrabenes atstāšanas 1289. gada beigās vai 1290. gada sākumā liels skaits zemgaļu izceļoja uz Lietuvu.
Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins 14. gadsimta sākumā sevi titulēja par Zemgales valdnieku un vēstulēs ordenim prasīja atsūtīt mācītāju, kas prastu arī zemgaļu valodu.
Avoti:
